Kad ieraugu sociālos tīklos kārtējo ierakstu par dzīvi pirms viedtālruņa un par to, cik bērnība bija labāka bez interneta, diezgan automātiski tos ignorēju. Bet tas liek aizdomāties par to, kas būtu, ja būtu. Precīzāk – ja vairs nebūtu.

Kamēr darba pilnas rokas remontdarbos un pinterest`īgos miniprojektos, par kuriem uzrakstīšu vēlāk, gribēju padalīties ar lampu, kura man jau kādu laiku ir saglabāta grāmatzīmēs.

Apmeklējot jebkuru publisku iestādi, bieži mēdzu pievērst uzmanību komunikāciju risinājumiem, tāpēc pirmais, ko pamanu, bieži vien ir tieši apgaismojums. Tā es kādreiz nopriecājos par Miit papīra krūzītēm, kuras izmantotas par ietvaru spuldzītēm. Tik vienkārši, bet tajā pašā tematiski un gaumīgi.

Kad nolēmu rakstīt par savu pieredzi dzimtas mājas atjaunošanā, vislielākā dilemma bija par to, kā to visu pasniegt. Lai cilvēkiem bez šādas pieredzes tas būtu interesanti un/vai noderīgi, bet šajos jautājumos viedajiem neriestos asaras acīs par uzrakstīto. Tāpēc šoreiz ne par tehnisko pusi, bet vairāk par izvēli un pamatojumu.

Kad par Madaras Petrovicas veidotajiem aksesuāriem rakstīju pirms diviem gadiem, viņas zīmolu varēja atpazīt pēc nosaukuma "Madaras Embroidery Jewelry". Lai turpinātu attīstīt savu zīmolu, tā nosaukums kļuvis par `MadarasHandmades` un tam ir radīta jauna grafiskā identitāte. 

Ir tas gada laiks, kad interneti pilni ar dāvanu gidiem. Parasti tajos atrodamās lietas ir jau iepriekš zināmas vai nekas tāds, kas mani ieinteresētu, taču šoreiz mani pārsteidza nesagatavotu šis gadžets klēpja datoriem – AirBar.