Kāpēc atjaunoju, nevis restaurēju skapi
Jau pašā sākumā gribu atzīmēt atšķirību, jo bieži vien cilvēki starp atjaunošanu un restaurēšanu liek vienādības zīmi, lai gan tie ir atšķirīgi procesi. Restaurēt nozīmē objektu atgriezt sākotnējā izskatā, iespēju robežās pieturoties pie oriģinālajiem materiāliem. Un sākotnējais izskats ir tieši tas iemesls, kāpēc es to nedaru.
Man ar vecām mēbelēm (un ne tikai) ir divējādas sajūtas, tāpēc, ja vispār ķeros klāt, lielākoties cenšos tās jēgpilni atjaunot, pārtraucot saikni ar iepriekšējo vizuālo izskatu un savā ziņā tās iepriekšējo saimnieku. Bieži tās ir mazas, bet man svarīgas izmaiņas.
Pirms gada man pienāca ziņa ar augstāk redzamo miglaino bildi, kurā piedāvāja savākt skapi. Lai gan biju diezgan pārliecināts, ka skapim klāt neķeršos, nolēmu paņemt glabāšanā, ja nu pārdomāšu. Kā saka – atdot tālāk jau vienmēr var paspēt. Gada laikā lietas mainās un parādījās gan nepieciešamība pēc skapja, gan spēju viņu vizualizēt savā telpā.
Lai gan pirmajā brīdī skapis izskatījās labā stāvoklī, pētot tuvāk atklājās vairāki bojājumi. Jau no paša sākuma zināju, ka gribu mainīt apdares veidu un toni, tāpēc ūdens atstātie pleķi nešķita nozīmīgi. Lielākie darbi bija pie apakšējā bloka, kur nācās taisīt vairākas detaļas no jauna. Vietā, kur skapis stāvēja, priedes dēļu grīda bija mitruma un attiecīgi kukaiņu skarta un tie bija tālāk pagrauzuši arī skapja kājas un apakšējo bloku, bet galvenokārt tikai konstrukciju detaļas no priedes. Arī atvilktnes bija brangi izmantotas, tāpēc tās nācās remontēt. Citādāk – slīpēt, slīpēt un vēlreiz slīpēt.
Apdari ozolkoka detaļām no ārpuses izvēlējos nedaudz gaiši tonētu cietvaska eļļu, augšējo malu apstrādājot ar nedaudz tumši tonētu cietvaska eļļu, bet iekšpusi un “neredzamās“ detaļas apstrādāju ar jau iepriekš izmantotu tumši tonētu lineļļas beici. Pagaidām tas ir man tīkamākais variants, kā apstrādāt vecu priedi. Tas ļāva arī paslēpt neizslīpējamus pleķus un padarīt šīs detaļas neuzkrītošākas.
Liekot visu kopā secināju, ka praktiski visas detaļas ir savērpušās, tāpēc nācās vēl veikt manipulācijas, lai skapis būtu arī funkcionāls. Savērpums vienā pusē ir izteiktāks, kur acīmredzot bija arī ticis visvairāk mitrums. Gan atvilktnes korpuss bija šķībs, gan labās puses vairogs, kas durvis neļāva normāli aizvērt un neļauj tām palikt brīvi vaļā, gan pašas durvis savērpušās, kādēļ nevarēja uzlikt atpakaļ līsti, kas nosedz spraugu starp durvīm.
Rokturīši bija saldais ēdiens. Tiem veltīju maz laika, bet rezultāts mani pašu patīkami pārsteidza. Plastmasas detaļas nopūtu ar melnu matētu krāsu, bet misiņa detaļas vienkārši uzpulēju.
Tā kā vēl neesmu iekārtojis telpu, kur veikt šādus un līdzīgus darbus, tad bildēt procesu ir apgrūtinoši, kā arī vienkārši aizmirstu to darīt darba gaitā.
