Kaļķa apmetums un kaļķa krāsas interjerā
Kad nolēmu rakstīt par savu pieredzi dzimtas mājas atjaunošanā, vislielākā dilemma bija par to, kā to visu pasniegt. Lai cilvēkiem bez šādas pieredzes tas būtu interesanti un/vai noderīgi, bet šajos jautājumos viedajiem neriestos asaras acīs par uzrakstīto. Tāpēc šoreiz ne par tehnisko pusi, bet vairāk par izvēli un pamatojumu.
Viss atjaunošanas process ir nepārtraukta mācīšanās. Par pašu māju, metodēm un materiāliem. Sienas, kuras saglabājušās no oriģinālā plānojuma, ir apmestas ar kaļķa apmetumu, tāpēc izvēle to atjaunot, kur iespējams, bija loģiska. Tas ir sārmains, kas neļauj attīstīties pelējuma sēnītei, elpojošs un izskatās lieliski pat tad, ja apmešanu veic cilvēks bez pieredzes (kā es). Iemesli par ir vairāk, nekā pret.
Kad nonācu līdz krāsām, tad muļķīgākais šķita kaļķa apmetumu nokrāsot ar lielveikalos pieejamām krāsām, kuru gaisa caurlaidība ir mazāka un izveido tādu kā plēvīti, tādējādi samazinot apmetuma pozitīvās īpašības. Kaļķa krāsai pat piemītot spēja attīrīt un dezinficēt gaisu (no intervijas ar Edgaru Raitumu). Raituma krāsas bija gatavs risinājums (taisīt tās var arī pats) krāsām, turklāt man vajadzīgais tonis bija nosaukts pilsētas vārdā, kurā pavadīju lielāko daļu bērnības – Pāvilostas gaiši pelēkais.
Te gan jāatzīst, ka ar pelēko toni sanāca vislielākais pārsteigums. No melna līdz gaiši pelēkam. Pēc četrām kārtām nav vienmērīgs rezultāts. Tumši pleķi, tonis nav gluži īstais. Ko darīt? Kļūdas pēc biju nopircis divas reizes vairāk pelēko toni, nekā vajadzēja. Noderēja. Kad krāsa pietiek vēl tikai piektajai reizei, joka pēc novilku ar pirkstu pāri sienai, no kā palika tumša strīpa un virskārta nobira kā pūderis. Tajā brīdī nolēmu pamēģināt virsējo kārtu notīrīt ar birsti, kas deva vēlamo rezultātu.
