Pusgadu centos atrast laiku, lai sapucētu un uztaisītu bildes otrajam statīvam no kapara caurulēm, bet foto sesija tā arī līdz šim nav izdevusies remonta dēļ, jo vienkārši žēl tam veltīt laiku, kas tāpat ir deficīts, tāpēc nolēmu vienkārši izmantot bildes, kuras tika sataisītas tajā pašā dienā priekš arhīva.

Jau pašā sākumā gribu atzīmēt atšķirību, jo bieži vien cilvēki starp atjaunošanu un restaurēšanu liek vienādības zīmi, lai gan tie ir atšķirīgi procesi. Restaurēt nozīmē objektu atgriezt sākotnējā izskatā, iespēju robežās pieturoties pie oriģinālajiem materiāliem. Un sākotnējais izskats ir tieši tas iemesls, kāpēc es to nedaru.

Vienā pasēdēšanā pēc pastaigas uz pieprasītāko vietu krogā, draugs atgriezās ar kartīti, uz kuras melniem burtiem koši dzeltenā fonā rakstīts: “Visu nevar izstāstīt. Kļūsti par lasītāju!”. Ar 27 sekunžu pauzi man šie vārdi kaut kā pieķērās. Jo laiks tāds.

Pabeidzot darbu pie ēdamgalda, sekoja diezgan loģisks komentārs no mammas puses, ka galdam piestāvētu vectēva krēsli, kuri bēniņos stāv vairāk kā 15 gadus, gaidot savu uzmanību.

Pirms pāris gadiem iezīmējās tendence mēbeles atjaunot pēc vienkāršas formulas – nokrāsot korpusu baltu vai melnu un daļu no fasādes atstāt koka tekstūrā. Lai aptvertu šo fenomenu, biju uztaisījis eksperimentu ar mazu skapīti pirms tas nonāk ugunskurā.

Ir ievilkts kārtējais ķeksītis nepabeigto projektu sarakstā. Šoreiz tas prasīja deviņus ar pusi gadus. Video tika kopēti un pārkopēti no mana stacionārā datora uz ārējiem cietajiem diskiem un otrādi, kā rezultātā vienā jaukā dienā pāris gadus atpakaļ tie pazuda.