Vectēva ozolkoka krēsla atjaunošana

Pabeidzot darbu pie ēdamgalda, sekoja diezgan loģisks komentārs no mammas puses, ka galdam piestāvētu vectēva krēsli, kuri bēniņos stāv vairāk kā 15 gadus, gaidot savu uzmanību.

Par krēsliem līdz šim nebiju iedomājies, jo manās atmiņās tie bija drūmi, melni, veci krēsli ar daudz defektiem, turklāt līdzīgi kā ar galdu – nebija manā plānā. Tomēr galda stāsts iedeva dzinuli noskaidrot, kādu rezultātu es varu panākt. Tāpēc sāku ar krēslu, kas bija vissliktākajā stāvoklī.

Ar minimālu palīdzību krēsls sadalījās reizinātājos un atlika tikai ķerties klāt slīpēšanai. Visvairāk laiku paņēma kokgriezumi un apaļās kājas. Apzināti nemēģināju izslīpēt visus melnumus, pieņemot, ka tie izcels relfeju. Krēslu kvalitāte gan pati par sevi nav augstākā.

Pēc detaļu noslīpēšanas atlika tikai visu salīmēt kopā un apstrādāt ar to pašu cietvaska eļļu, ar kuru apstrādāju galdu, un ķerties klāt mīkstajām daļām.

Ja slīpēšanas un eļļošanas darbi man nav sveši, tad mēbelei audumu mainīju es pirmo reizi. Atstāju oriģinālo pildījumu, kas sastāv (palabojiet, ja kļūdos) no jūras zālēm un pakulām, kuras pārvilku ar ādu.

Gala rezultāts ir tieši tāds, kādu vēlējos un varu ķerties klāt nākamajiem pieciem krēsliem, kur katrs noteikti sagādās savus izaicinājumus.