Otrā elpa ģimenes ēdamgaldam
Pirms pāris gadiem iezīmējās tendence mēbeles atjaunot pēc vienkāršas formulas – nokrāsot korpusu baltu vai melnu un daļu no fasādes atstāt koka tekstūrā. Lai aptvertu šo fenomenu, biju uztaisījis eksperimentu ar mazu skapīti pirms tas nonāk ugunskurā.
Restaurēt vai atjaunot?
Ar restaurāciju vistiešākā veidā iepazinos caur motociklu, kuram pieķēros pirms pāris gadiem. Par to sīkāk varbūt citreiz, bet tad sapratu, cik dārgi un sarežģīti tas var būt, ja dara to pa īstam. Piemēram, nevis izmantot jaunas skrūves, bet vecās attīrot no rūsas un cinkojot tās pa jaunu. Ir vairāki iemesli, kāpēc dodu priekšroku atjaunošanai, nevis restaurācijai. Mēbeļu gadījumā galvenais faktors ir apdare un gala rezultāts.
Kad izvilku no putekļiem veco ģimenes ēdamgaldu, uz to vairāk skatījos kā pagaidu variantu, jo konceptuāli to interjerā nebiju paredzējis, kā arī tā stāvoklis bija diezgan bēdīgs. Finierējums grubuļains, kājas apdauzītas un nebija pārliecības, ka to varu salabot mājas apstākļos. Bet, kad nav vēlmes darīt to, kas jādara, notiek visādi brīnumi un gāju meklēt uz garāžu padomju laika gludekli.
Finierējumu “izgludināju”, ar 240-320 raupjuma smilšpapīru noslīpēju un eļļoju ar Osmo tonēto cietvaska eļļu, kura bija palikusi pāri no grīdas apstrādes. Nākamajā rītā pats neticēju savām acīm, jo tik elegantu šo galda virsmu nekad nebiju redzējis. Tas iedvesmoja atjaunot arī galda kājas un likt vien visu kopā.
Divu vakaru rezultātā no noplukuša galda ieguvu tādu, par kuru prieks katru dienu. Parādot galdu ģimenei, komentāri bija vienādi – vajag vectēva krēslus atjaunot. Par to nākamajā rakstā.
